Atvērās, viņa atvērās. Vēl no rīta ledaina roka sažņaudza viņas kaklu. Viņa drebēja pie visām miesām. Vēl pusdienlaikā viņai smagi iesita. Viņa sadrūma. Bet tad - tas viss aizmirsās. Viņā atkal ieplūda tā pati lielā mīlestība, kas allaž viņā bijusi. Un viņa atvērās. Paldies Dievam atvērās. Jo starp viņu un ledaino roku ir simts gadu grāvis. Viņa ir otrā pusē. Roka viņā malā snaikstās, bet līdz viņai nesniedzas. Tikai vieglas vēsmas.

Zilas debesis, zaļa zāle, putni, klusums, svētlaime. Un tās rētas lēnām dzīst.