kopš es ieraudzīju bildi, kur annai n. uz krekliņa ir uzraksts par svītness, es dziedu "bigmouth strikes again".

aptuveni stundu pēc aizmigšanas es saņemu zvanu no mārvela, bet galīgi neesmu saskābusi, jo viņš ir viens no dažiem, kam mani sirds vārstuļi ir atvērti jebkurā laikā. viņš ir sameklējis tieši to diennakts laiku, kad ne sūda nejēdzu, un stāsta man. stāsta, kā viņš un inārs domājis par to, kur varētu paelpot svaigu gaisu. domājuši, domājuši, līdz no gaisa nokritusi asv vīza, un tas nozīmē, ka pēc dienām astoņām mārvels brauc uz aļasku. un atkal - nav ne mazākās nojausmas par atgriešanās laiku. es viņam saku, ka ļoti priecājos par viņu. tā jau ir, jo man mārvela prieks un labumi ir daudz svarīgāki par savu astoņās daļās sašķelto sirdi, kas sajūk tieši tik daļās tad, kad man viņa sāk pietrūkt.

no rīta es pamostos no smiekliem, jo sapnī man ir jurģis p., ar kuru man ir sekks divatā un mums ir kaut kādi konkursa kroņi, bet tajā konkursā mēs nemaz neesam piedalījušies (dabūjuši kroņus, jo visiem vienkārši patīkam). sapņa labākā daļa ir tā, kur istabā ienāk sarmīte kolāte un saka: "jurģi, es esmu dzirdējusi, ka Tu proti runāt ķīniešu valodā." mēs sakām, ka - jā, jā - viņš prot, kaut labi zinām, ka neprot gan. sarmīte prasa, lai jurģis tad parunā ķīniešu valodā. un viņš sāk: "mapakahdjbakdjd ķīnieš hdbkakdvn panda!" un tā kā "panda" viņš pasaka kā liams linčs, tad es no smiekliem pamostos.

kamēr dāma ļoti interesanti mēģina stāstīt drausmīgi garlaicīgu priekšmetu, es kladē zīmēju plikus dibenus. pēc tam, kad pati sev visu padaru interesantāku ar rēķināšanu, veiksmīgi ietriecos radiatoros. tas ir sūds, bet tas ir tā, ka termosiņu, kuru pirmoreiz esmu iedrošinājusies paņemt uz albertielu, saplēšu un visa mana mate tēja ir prom. to, ka termoss ir saplīsis, es, protams, uzreiz nesaprotu, jo man taču nekad tā nav bijis.

es nevaru noturēties un atkal esmu tējnīcas viesis, bet labi zinu, ka nekādas mate vairs šodien, jo ar termosa saplīšanu ir beigusies šīs vielas iespēja mani šodien ietekmēt. tālab palūdzu vienkārši kaut ko interesantu ar noteikumu, ka interesantajam nedrīkst būt klāt saldais. man salej kaut ko, kas sākās ar "m" burtu. ar pienu un zaļo tēju un simt garšvielām. man nesola neko, tikai to, ka tas nebūs tik pretīgi kā melnā tēja ar melnajiem pipariem.
pēc pusstundas es pēkšņi konstatēju, ka no tā nevainīgā dzēriena, kura garša neliecina vispār neko, esmu pielipusi pie griestiem, mūzika skrien pa kapilāriem, pirkstgalos ir sasieti diegi, ar kuriem varu cilāt gaisu. bet viss tik labdabīgi, tik labdabīgi. kad es eju prom, vīrs man saka, ka man taču esot atlaide. es prasu, kopš kura laika. viņš neatceras. es prasu, kad tā beidzas. viņš saka, ka tad, kad goiju aizklapēs, bet tuvāko desmit gadu laikā tas nenotikšot, tieši otrādi, pilnīgi otrādi.

mājās ejot, es tomēr ieskrienu pēc saldējuma, jo ārā ir mīskts un silts gaiss. veikalā kāds plencis mani aicina uz teātri, kino, pirti, parku, viesnīcu un visur kur, bet es viņam izskaidroju, kāpēc nē un ko es darīšu tikmēr mājās. un viņš to visu nosauc par pilnīgu masturbāciju. pieņemsim, pieņemsim, bet vispār man labās domas slīd kā sviests pa ledu.