man vienmēr licies, ka tas ir viens un tas pats

(Reply to this) (Thread)

pašlaik tajā "goddess" garīgumā, kur daudz tiek runāts par manifestācijām, tur ir kaut kas nedaudz greizs, varbūt to var saukt par "labklājības evaņģēliju", kur par tavu tuvību dievam spriež pēc tā, vai tu spēj sev "manifestēt" visu, ko tava sirds kāro, piemēram, zelta rotas un ideālo partneri

(Reply to this) (Parent)

Ej un dari, tas pārfrāzējot Bībeles citātu - ejiet un vairojieties.

Dieva griba pastāv, bet galvenais noteicošais vienalga ir tas, ko dara cilvēks pats.

Un no kļūdām jāmācās, vēlams no svešām. Bet vienalga jādara.

(Reply to this) (Thread)

Ora et labora. Lūdzies un strādā (dari). Līdzsvars vienmēr ir vislabākais.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kamēr tas ir līdzsvars, nevis veids, kā šo līdzsvaru izjaukt.

(Reply to this) (Parent)

ar Dieva gribu es domāju ne obligāti kaut ko konkrētu un antropomorfu. Ir zināms, kāda tā ir - lai mēs tuvotos Viņam, lai attīrītos, atgrieztos, kalpotu mīlestībai, un ir neilgtspējīgi censties "manifestēt" kaut ko tam pretēju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tad esam, aptuveni, uz viena viļņa Dieva gribas izpratnē.

(Reply to this) (Parent)

Nekad neesmu sapratis lūgšanu. Meditāciju - jā! Lūgšanu - nē. Skaitīt lūgšanu. Droši vien koncentrēties uz vārdu virknējumu. Varbūt uz izelpu. Tik vienkāršā uzmanības koncentrēšanā u izelpu slēpjas tāds lielums.

(Reply to this) (Thread)

Kā ar chanting? Skaņas vibrāciju? :)

(Reply to this) (Parent)

Par lūgšanu ir diezgan atšķirīga izpratne katoļiem/pareiztic & protestantiem/baptistiem. pirmajiem lūgšana ir kaut kas līdzīgs mantrai, kurā tu izzūdi, "gaismas kodam", pēdējā laikā redzu, ka arī ezotēriskajās aprindās nāk modē skaitīt rožukroni, lai savienotos ar "Christ consciousness". Savukārt pēc-reformācijas novirzienos tā ir drīzāk kā apzinātības prakse, kur tu domā līdzi katram vārdam, lai savu prātu un nolūku pieslēgtu ticībai, tur netiek prasīta tā nemitīgā atkārtošana.

Piem pareizticīgo tēvi saka, ka lūgšanu mērķis ir nonākt lūgšanas stāvoklī, "sēdēt Dievā", tādā kā apskaidrības, svētlaimes stāvoklī, kur viss ir izzudis un paliek tikai mīlestība.

Tas, ko es praktizēju, ir kaut kas pa vidu šīm abām, jo uzskatu, ka pirmais virziens var aizvest autopilotā un formālismā, kamēr otrais - pie antropomorfisma un pļāpāšanas.

(Reply to this) (Parent)