Par lūgšanu ir diezgan atšķirīga izpratne katoļiem/pareiztic & protestantiem/baptistiem. pirmajiem lūgšana ir kaut kas līdzīgs mantrai, kurā tu izzūdi, "gaismas kodam", pēdējā laikā redzu, ka arī ezotēriskajās aprindās nāk modē skaitīt rožukroni, lai savienotos ar "Christ consciousness". Savukārt pēc-reformācijas novirzienos tā ir drīzāk kā apzinātības prakse, kur tu domā līdzi katram vārdam, lai savu prātu un nolūku pieslēgtu ticībai, tur netiek prasīta tā nemitīgā atkārtošana.

Piem pareizticīgo tēvi saka, ka lūgšanu mērķis ir nonākt lūgšanas stāvoklī, "sēdēt Dievā", tādā kā apskaidrības, svētlaimes stāvoklī, kur viss ir izzudis un paliek tikai mīlestība.

Tas, ko es praktizēju, ir kaut kas pa vidu šīm abām, jo uzskatu, ka pirmais virziens var aizvest autopilotā un formālismā, kamēr otrais - pie antropomorfisma un pļāpāšanas.

(Reply to this) (Parent)