The ghosts of my past selves are mesmerised.

Šo izlasīju kaut kādā reelā un dikti uzrunāja. Manu pagātnes "es" gari vēl ir blakus un pārsteigumā vēro "wow, kā gan mēs līdz šim nonācām?!" Un ja tagadnes es brīžiem pierod pie šīs idilles, tad uzpeld mans pagātnes spoks un atgādina, cik toreiz bija sūdīgi. Labi, ka viņi tādi ir. Es viņus pavisam nelaižu vaļā, kaut arī visi labi zinām, ka nav ko vilkt līdzi.

Bet toreiz par nākotni baigi nedomāju, svarīgākais bija izdzīvot to mirkli, lai arī kāds tas nebūtu. Es stresoju, bet kaut kur dziļi sirdī zināju, ka būs labi. Nevis likās, bet *zināju*, ar dziļu pārliecību. Varbūt tie bija mani nākotnes es. Jo tagad ir pa laikam iedomājos, ka, ja varētu, tad aizietu 10 gadus senā pagātnē un pateiktu, ka viss būs labi. Weird shit.