Šķiet, ka atkal ir sasniegta tik dziļa bedre, ka no tās pati saviem spēkiem netikšu ārā. Gribas jau tagad nakts vidū aizrakstīt vienīgajam cilvēkam, kas manī pa īstam klausās - tam, kuram es par to maksāju. Grūti paciesties līdz rītam un tad vēl pāris nedēļas, kamēr viņai atradīsies laiks priekš manis. Es jūtu, ka šoreiz tas viss pats no sevis nepāries.
Nevienam nav vajadzīgi tādi smaidīgie, jaukie cilvēki. Atkal.
Un vai tas ir normāli, ka man automātiski izsauc nelabumu tā iPhone paaudze, kas visur durvis sper vaļā ar kāju?