Naivisti un ideālisti parasti ir pirmie, kurus iemīca mēslainē pašu labticība, tāpēc man jau atkal liekas, ka no šīm īpašībām ir jātiek vaļā, jākļūst par zombiju, līdzīgu Šleseram. Es tikai neesmu droša, ka to no sevis var tik vienkārši izravēt, ka ir iespējams iemācīties nemīlēt, nepieķerties, neatvērties. Nocietināties, neuzticēties nevienam, dzīvot vientuļi ir ļoti grūti.
Man jau atkal gribas bēgt. Vai es kādreiz aizbēgšu arī?