tā mūzika - kaut kad jau par viņu rakstīju. tā sāk skanēt pavisam neuzbāzīgi kā oda sīciens, kā dienvidvēja šššalka, kā lielas upes infraskaņas plūdums. bet tā nav dabas skaņa. tā skan, kad pilsēta ir nogurusi pati no sevis. kad atspulgi ceļazīmju otrās pusēs un prožektoru dūmakainie konusi... un puskailu cilvēku karstuma dvašas kropļotie stāvi kad iziet ielās paskatīties zvaigznēs, kuras aizsedz džedaju-luksoforu brīdinošie signāli, menta izcilnā kājstarpe divu sprīžu attālumā no manas sejas pie mana loga, čuras skaņa parkā pie mākslas muzeja, tramvaja sliežu remonta klaudzieni un trolejbusa uzbudinātie elektrovaidi, un putekļu viesuļu čirkstošā sajūta ausīs pār kartona žogiem pie jaunajām augstceltnēmun, kuru protektori uz noteku vaigiem pa asaru atstātajām pēdām... tieši tad, kad domas aizceļo līdz ar viņiem visiem uz zvaigznēm, tad es saklausu to simfoniju, kas ir tik nenormāli griezīgi skaista, ka, šķiet, ja, izkārnījumos pavārtoties, to neatšķaidīšu, tad tā pārplēsīs mani pušu. tā neskan no ārpuses, tā nāk no roku pirkstiem, no kājām kā resnām stīgām, caur gurnu rezonatoram, ribu aksutiskajiem vairogiem, iešļācas galvā, kur, apmetusi pāris lokus kā zaļš (nez kāpēc zaļš?) šķidrums, tiešā šaltī kā pa gaismas staru šauj sirdī. mani ķermeņi to uztver kā antenas un pārraida tālāk sevī. tad pie manis atnāk ejakulācija bez erekcijas, tā pati, kas pamatskolas kontroldarbos, tos stresā nobeidzot jau pēc zvana. noreibis no vibrācijām un to spēka, es skatos uz skaņas otru pusi, tai attālinoties un integrējoties atpakaļ baltajā troksnī. zaudēdams līdzsvaru es atbalstos pret sienu vārtrūmē. pāris dziļas ieelpas ar vēderu.