12. klasē viltoju vecāku atbrīvojuma zīmes gandrīz uz katru sporta stundu. Tur bija tāds vecu skolotāju precēts pāris, kas nenormāli auroja viens uz otru un uz skolēniem. Nejutos gatava, lai uz mani atkal kāds aurotu vai apsmietu manas mūždien iekaisušās mandeles. Nepatika arī noskriet krosu un tad smirdīgai ar sasvīdušiem matiem sēdēt stundās visu atlikušo dienu. Kā pabeidzu skolu, tā uzreiz kļuvu par sportisti. Skolā man neviens nepamācīja, kā ar manu slikti kustīgo rokas locītavu var normāli mest bumbu vai šķēpu, vienkārši štancēja trijniekus, maitas. Volejbolu arī nevarēju paspēlēt, jo traumēta rokas locītava. Mēsli, nu. Toties grozā metu labi, un pa virvi varu uzkāpt līdz augšai bez domāšanas.