Ielu muzikanti
Vakar lēnā garā studzierēju pa Grēcinieku ielu. Te, kur gadījies, kur ne, pieslēpo klāt viens naudas lasītājs, kas darbojas kopā ar kādu jaunkundzi, kura turpat blakus sēž uz kādas mājas trepītēm uz bliež vaļā ģitāras akordus, klāt piedziedot ko līdzīgu "Hammā, ļujā" (precīzi neatceros, taču nelīdzinājās nevienai no man zināmajām valodām).

"Palīdziet nabaga muzikantiem!" šamais man saka, gan krievu mēlē.
"Zini," es viņam atbildu, "Nepalīdzēšu vis'... tāpēc, ka es arī tā māku, un vēl labāk."
"Nu, tad pierādi!" viņš mazliet izbrīnās, taču mēģina mani pieķert blefošanā.
"Katrā laikā!" es atbildu un jau speru soli vientuļās ģitāristes virzienā...
"Varbūt labāk vēlāk!" jaunais cilvēks mani attur no tālāka soļa.
"Vēlāk manis te vairs nebūs."
"Tas nekas... vēlāk."

Sakiet man, ļaudis mīļie, no kā viņš tā sabīstījās?