Sapņoju par vilcienu. Par dīvainu, skumju elektrisko vilcienu, kas maldījās pa samudžinātiem sliežu ceļiem, brauca uz nepareizo pusi, un stacijas viena otrai sekoja gausi, to nosaukumiem parasti saturot burtu "ķ". Dažās pieturās vilciens durvis nemaz neatvēra, un uz perona stāvošie cilvēki netika iekšā. Man blakus sēdēja jauna meitene. Kādā brīdī viņa bija sapirkusies pilnas rokas un klēpi ar biezpiena sieriņiem, tāda dīvaina izmēra, lieliem un ovāliem kā ziepes, ar baltās šokolādes glazūru. Viņa piedāvāja pacienāt arī mani, bet beigās pati sāka badīgi ēst un nevienu man tā arī neiedeva. Es zināju, ka nekad neaizbraukšu līdz pareizajai stacijai ar šo vilcienu.