Romantika

Lūdzu, lieciet man svētu mieru, kad līst lietus, un neaiciniet mani iedzert vai ķemmēt veikalus. Jo kaut vai principa pēc es jums atteikšu, un tad jūs apvainosieties uz mūžu. Labi, ka es vēl spēju tādā laikā apgādāt sevi ar pirmās nepieciešamības precēm, bet arī tās es drīz pasūtīšu internetā vai pa telefonu, ja dieviņam šitā depresija vēl ilgi turpināsies. Ok, gabals man neatkrīt, ja uz galvas uzgāžas blāķis ar ūdeni, jāatvāž mans ienīstais oldskūl hipiju lietussargs vai ja frizūras vietā uz galvas uzplaukst Krauliņa laiku matu vilnis, bet nu... NĒ. Mani svilinošie principi. Zinu, bieži vien tie kā ērmi nostājas manā ceļā un aizbiedē no dzīves uzdrīkstēšanos kā šķindoši un plīvojoši putnubiedēkļi strazdus un zvirbuļus no zemeņu lauka. 

Ielas mēdz būt pārlieku skaļas, kad jāveic svarīga telefona saruna, un, lai negadītos netīšām ieskriet seksšopā kā reiz guntrinnai, es šorīt iespruku pirmajā kāpņutelpā, kas gadījās pa kājai. Jāteic, ka romantiskāk tomēr būtu sarunāties, stāvot starp bargās kundzes piederumiem, krāsainiem vibratoriem un piepūšamajām sievietēm, nekā nokļūt žūpu barā, kur pacans Koļa svītrainās trennuškās savus biedrus gopī uz cigaretēm un krutku, noklausīties viņu neķītros piedāvājumus un pārbīties līdz nāvei. Kāpņutelpas vispār ir atbaidošas vietas un ikdienā es no viņām vairos kā velns no krusta. Neapskaužu ļautiņus, kam ikdienā pa tādām jālaipo.

Ja materiālā pasaule būtu mazliet vairāk savienota ar emocionālo pasauli, es justos ļoti laimīga.