Mēs esam aptumšotā dzīvoklī un neesam tikuši tālāk par priekšnamu. Tu vienkārši stāvi un gaidi, kad es kaut ko teikšu, lai kliedētu klusumu un neveiklību, un es saņemos un klusām tev lieku nākt tuvāk, kamēr tu esi tik dziļi manā privātajā zonā, ka atpakaļceļa vairs nav.
Es gribu tev pieskarties, bet es to nedaru, jo pēc tam viss būs pārāk ātri un pārāk īsti un prozaiski, un nekad nebūs tik skaisti kā pirms brīža, kad nekas nenotiek, bet tikai šķiļas dzirksteles, jo ļaušanās tikai visu sabojā, gluži kā seriālos, kad noriets iestājas tiklīdz divi galvenie tēli tiek viens otram klāt – tikai lejupceļš un garlaicība.
Bet tagad ir daudz par vēlu, jo tu jau esi pieliecies un viss, ko es sajūtu ir tavi bārdas rugāji un plauksta uz mana pakauša un es domāju, omg, resort, vai tiešām tu dročī pie Danielas Stīlas?

Obligātais muzikālais pavadījums: https://www.youtube.com/watch?v=cleCtBP0o5Y