kamēr biju atlaidies, man cita starpā kaut kur starp pāvilostu un jūrkalni iespēra zibens, kā rezultātā es sasirgu ar trakumsērgu. bēgu no jūras un zibens, gāju garām celmam, uz kura sēdēja veča, kas jokodamās piedraudēja, ka to var arī tāpat pārslimot, tikai dzīvnieki mirstot. tad gan viņa mainīja veidolu un viedokli un paziņoja, ka tikai ar zālēm to var izārstēt.

nupat atgriezušies mani draugi - ledus gabaliņu sajūta plaušās, svelošais karstums nierēs, svīšana, distrofs uzbudinājums un blurry vision. tas sapnis bija metafoara vai vienkārši kaut kādas muļķības?