Ja pūš šis siltais vējš, un gaiss ir maigs, un dienas lēni nomaina viena otru, viegli kā pieskaroties klavieru taustiņiem, tu sāc netīšām izvēdināties ārā no sevis, no esamības, no pasaules, no visa šī. Un vairāk jau arī nekā nav. Pēc tam. Nekā, ko teikt, nekā, kam būtu nozīmes. Bet tā jau ir bijis vienmēr. Arī pirms tam. Tu zini to. Tik skaidri, it kā tas būtu iegravēts tev uz sirds. 

Un tu jau vēl mazliet izmisīgi vēlies pieķerties dzīvei. Kaut vai lietām. Tomēr neizdodas. Ne līdz galam. Nekad. Ticami.

Varbūt es beidzot esmu aizmaldījusies līdz pasaules malai. 

Tuvojas kārtējā skumjā vasara. Vasaras nevar nebūt skumjas apriori.