n
Man patika reiz klaiņot un klaiņodams es nedaudz nejauši spēru soļus sānis, lai tad pretī nākošais mani nemanot slātu tik taisni, pēdējā mirklī pirms uzgrūstos strauji sarautos un spurgtu, sprauslātu, sauktu "oi" un "ui", "oi". Vācu es tos saucieniņus mājās, smiedamies un smaidot (tad vaigu smaidu bedrītēs dzērienus lietu un sev izdzert ļautu) atceros to īpašniekus. Tik interesanti, ka darīju tā ik pārdienas. Pēc pārdienām man izsita zobus, uzgrūdies es biju kungam ar vēderu lielu, ka čuru mietiņš tam pavēderi par mājvietu pieņēmis tik mīļu, ka ārā vairs nelien; vīrs, kurš mani izmācīja, tā tagad atceros to, jo interesantāk, intensīvāk, jo mazāk zobu, tos nēsāju tad blakus plombju kabatai. Ziniet, man tagad iet tik interesanti, ka zobi drīz mani atstās un atstājot vēl bakstīs - zini, tu vienmēr esi bijis bezzobains.