es savā 2003. gada laika plānotājā atradu piecpadsmit gadu vecās dzejnieces anetes konstes lielisko dzejoli, kas vetltīts žirafam. atļaušos:

nievājošas lapas bira,
nezināmais breksis mira,
aizlienēts ir vates koks,
patraucēts ir pinkains joks,
žirafs gaudo palestīnā,
pelis dungo argentīnā.
jugla, bļin, ir resna govs,
visu dienu rapšus rij.
piemirsts olafs lēnām kaļ,
izkaļ brokoli jo lielu.
žirafs nedomā ne nieku,
jugla piestrādā par spiegu.
neparedzama šī nakts,
jāuzsit kāda jautra takts:
param pam pam, cik ļoti man
tīk tavas kāju pēdas-
tās kā graudu grēdas
parītdienā sētas.
mazais juris šķiro prāmjus,
bet žirafs iet bekot

(mans mīļākais tēls, protams, ir jugla)