izvedu retu pastaigāties līdz zemitānu stacijai, gaiss kā tropu mājā, tikai bez mazākā mitrumiņa, pie stacijas jau sāka smidzināt, pakāpeniski augot, augot, līdz vienā brīdī sapratu, jāskrien - un mēs skrējām, ko kājas nes, un es skaļi smējos skriedama - rets skrien vismaz divreiz ātrāk par mani, un es viņam netieku līdzi,bet ne tikai tāpēc - smiekli bija arī kā nevaldāma, mežonīga un absolūti brīva pēkšņas laimes un mirkļa neatgriezeniskās vienreizības izpausme vienlaicīgi (kad vēl mēs abi tā skriesim, cik vēl pastaigāsimies), un tanī brīdī man bija vienalga, ka es skrienu garām ikvakara-sētā-tusētāju-iedzērāju-baram, es pat ceru, ka viņi to pamanīja, un nodomāja, ka neesmu īsti normāla.