Rīta sveiciens
Tas, ka ar brīnišķīgo sesiju (un, manuprāt, ne tikai tā ir vainojama...) esmu izjaukusi dienas režīmu un mostos pārāk vēlu, vēl būtu nekas.
Vairāk mani uztrauc tādas sadzīviskas problēmas kā zobupasta, kas ir teju beigusies, bet jānodzīvo vēl vairākas dienas (ar smaidu!) un tas, ka tie eksāmeni patiesi būs jāraksta. Par spīti visam, neiziešanu no mājas un nobarikādēšanos savā pasaulē man sanāk piekopt lieliski. Nav ne vainas.

Šodien, piemēram, pamodos gandrīz tikko. Viss, kā nākas, atveru logu, saulīte, zila debess, zaļi koki, tikai tur - pie pretējās mājas, pretī maniem logiem (~10m), zālienā - viens sauļojas puspliks. Nu labi, nesauļojas, bet lasa, kas tas pats vien ir. Labrīt, Trondheima! :D
Līdz šim varēju šad un tad vērot tikai pretējos kaimiņus pie rakstāmgaldiem...
Norvēģu un ne tikai atklātība, ja neparādās sarunās, parādās citur. Vecpilsētā ir rinda ar mājiņām, kurām logi ir nedaudz aptuveni vai zemāk kā acu augstumā un ietve ir ļoti šaura. Lūk, un tieši šiem logiem visbiežāk nav pielikti vai ir pielikti ļoti smalki aizkari. Lai gan cilvēkus istabās redzējusi neesmu, vērot omulīgos interjerus var ļoti detalizēti un gluži aizraujoši.