Es gribētu rakstīt no rītiem, kad pamostos. Izbāzt roku no segapakšas un pastiepties pēc grāmatas. Es gribētu būt pamodusies kā kāda cita. Neuzbāzīga un remdena, un tikko izgaršojama. Tā, lai uz mēles nepaliek sīvums. Tā, lai rokas ir vieglas kā sausas smilgas vasaras vējā. Tā, lai diena ir tikai blāvs atspīdums uz gaišas sienas. Vienmēr kāda cita. Vienmēr kaut kur citur. Vietā, kur klimats ir maigāks, un pavasara saule tā nesvilina ādu. Kur putnu vīterošana nejauc galvu, un novakares nav tik vīstoši sērīgas kā šeit. Kur pavasara atkušņa atgrauztā zeme nav tik savandīta kā izgulētu matu ērkulis pakausī. Kur tā nav tik tumša un alkaina kā pavērusies aiza, badīga atkal uzņemt sevī dzīvību. Kur šis plaukšanas un trūdēšanas noslēgtais loks nespiestu man uz deniņiem. Kur būtu Tu (?) vai kas tamlīdzīgs... Un Tev uz lūpām vienmēr būtu jēga...(viegli uzglāstīta ar pirkstu)