*
Ik pa laikam dzirdu un arī pati iedomājos,kā gribētos būt atkal, piemēram, 5 gadus vecai, cik forši būtu, ja atkal kāds visu laiku mani apčubinātu [kaut gan tā nebija - mamma visu laiku no rītiem ģērba brāli, bet man bijai pašai jāmokās ar zeķbiksēm], ne par ko nebūtu jādomā, tik jāiet uz skolu, jāmācās un jāskatās multenes un jāpeldina bārbijas meža upītē. Bet man liekas, ka tā ir sevis čakarēšana. Nē, man liekas, ka es nemaz tā negribētu. Tagad foršumu ir daudz vairāk. Tagad es varu sev uztaisīt ēst visu, ko gribu, darīt savā mājā visu, ko gribu - neviens man neteiks, cikos draugiem būtu tā kā laiks iet mājās un kādus plakātus istabā labāk nelīmēt. Un no rītiem arī mosties man patīk labāk pašai, nevis tad, ja mani modina un uzreiz uzbāžas ar jautājumiem par to, kā gulēju un ko ēdīšu brokastīs. Man pat ļoti patīk situācija, kāda ir pāris gadus - dzīvoju pati, taču atbalsts ir. Un bez ultimātiem un uzspiešanas. Kokči rada pozitīvismu.