Šodien bijām ar bebuā uz jūriņu, saģērbām silti, iesēdinājām ratiņos, viņš radīja varenu apakšfrekvences skaņu, iekāpām 24. busā, stundas brauciens, un mežs jau priekšā. Tiesa, viņam ir nesenas iesnas un izsens kleputiņš, bet nolēmām, ka labākās zāles ir pilnas plaušas ar svaigu gaisu. Gājām pa grūtāko ceļu, resp., augšā pa zarainām kāpām, tad cauri smiltij, sienāzītim patika, kaut šodien viņš bij kašķīgs. Un viņam baismi riebjas, kad saule spīd acīs, viņš saraujās, pieliek priekšā roķeles un izrāda nepārprotamu neapmierinātību. Pārvarējuši sešus tuksnešus, beidzot tikām pie jūras, mazais(6. mēn.) ar interesi vēroja viļņu čalu, apbrīnoja gliemežvākus, bet tad saniķojās. Aizgājām pasauļoties, bet frukts tik kautko neapmierināti vāvuļo savā bēbju valodiņā, tikko paņem rokās, nomierinās un sāk gramstīt viņaprāt interesantākos aksesuārus. Kopā kādas četras reizes šķita, ka pampers pilnāks vairs nevar būt(pēc skaņas). Beigās visi pagulējām, paēdām un devāmies pilnā busā atpakaļ mājās, kopā pavadītas ~5h pie dabas un ~2h ceļā. Mājās viss bija ok, iedevām pirmo ēdieniņu - banāna minimumu. Sākumā pats rāva karoti ārā, kā gribējās, pēc divām nepilnām tējkarotēm mielastu vienkārši ignorēja. Ir ideja pirmo ēdienu sajaukt ar mammas pienu, lai asimilējās, bet to jau rīt. Ceru, ka iespemoju arī ko noderīgu...