kāpu ārā no vilciena, mani aiz rokas noķer kaut kāds puisis un saka čau. man paiet desmit sekundes līdz pierubos, ka viņu pazīstu. čau, es atbildu. tu jūrmalā dzīvo? es saku, nē, vecāķos. ā, jā, vilciens no tās puses pienāca. viņš saka. nupat uz rīgu atbraucu. un kā? es prasu. esmu pilnīgi piedzēries. viņš atbild. nu, labi, čau, viņš piemetina. ok, es saku.

un tagad es mēģinu atcerēties viņa seju. bet neveiksmīgi. tas viss ierakstījies nepareizajā pagriezienā, tajā, kur parasti tiek glabāti aizmirstamie saptņi. kuriem kā plīvurs klājas vai kā tējas sēne aug virsū kārtām aizmirstība. tāda visai caurspīdīga, bet necaurdurama. un tad aizaug ciet pavisam, dodot vietu brūno rūķīšu fenomenam - spontānai atmiņas bloka iztīrīšanai jauniem iespaidiem. protams, tieši tajā laikā, kamēr tu netīšām novērs skatienu.

bet vispār mēs visi taču zinām, ka atmiņas nedzēšas un nepārrakstās. tātad tas dzērušais paziņa man tur iekšā sēž. cip cip cip, nāc ārā. nez, kas viņam garšo? mož ar kādu liķierīti varētu pievilināt...