Cik brīva ir brīvā griba?
Kopš Bendžamina Libeta eksperimentiem pagājuši vairāk kā 30 gadi, to aktualitāte nav mazinājusies, bet uz jautājumu - vai cilvēkiem piemīt brīvā griba, viennozīmīga atbilde joprojām nav. Neirozinātnē veiktie atklājumi būtiski ietekmē un ietekmēs to, ko un kādā veidā mēs zinam par, teiksim, dzīvi. Jautājums par brīvo gribu ir izšķirīgs elements vispārējos spriedumos par cilvēku atbildību, pieņemot lēmumus, izdarot jebkāda veida izvēli. Saskaņā ar Libetu, tas, ko sauc par brīvo gribu, ir apzināts apstiprināšanas, vai otrādi, process darbībai, kas jau ir uzsākta bezapziņas līmenī. Vai tas nozīmē, ka cilvēkiem nepiemīt brīvā griba, bet tikai iespēja cenzēt neapzinātā līmenī iepriekš pieņemtus lēmumus?
Šeit, nesen notikušā neiroētikas konferencē, ir interesants lasījums, kas aptver dažādus šī jautājuma aspektus.

Bet labu domu par neirozinātnē balstīto redukcionismu ir izteicis Reimonds Tallis: "The problems begin at a very basic level. The brain, as understood by neuroscience, is a piece of matter tingling with electrochemical activity. There is nothing in this activity that would make the stand-alone brain capable of making the material objects around it have an appearance to it or able to have the sense of itself as the subject to whom these objects appear. Consider something as elementary as seeing something in front of you. While it is easy to understand how the brain, understood as a material object, would respond with nerve impulses to light falling upon it, it is not possible to explain how those nerve impulses then become a representation of the source of that light; how the effects of light in the brain reach back in a counter-causal way to the object from which the light originated. Material causation, in short, explains how the light gets into the brain but not how the gaze looks out and sees an illuminated world."