vēstule inesei
inese,
pa šiem gadiem jau sen ir pierādījusies, ka tu esi maksimālais pēdējā brīža cilvēks. un pat ne pēdējā brīža, bet jau uz robežas tas brīdis. visas sesijas tiek kārtotas pagarinājumos, ne aiz tā, ka tu dumja, bet tāpēc, ka neproti plānot savu laiku un izrādās arī neproti rēķināties ar citiem.
negribas ar pirkstu acī bakstīt (man arī baļķu daudz), bet vai tomēr tev joprojām liekas pieklājīgi 27 gados dzīvot uz vecāku rēķina? tu ne reizi mūžā neesi izbaudījusi, ko nozīmē strādāt un kur aug nauda. varbūt tad arī tu saprastu, ka ikdienas pusdienu pauzes nevar katru dienu ieturēt pastarellās un fazendās, ja grib saglabāk savu neatkarību- mācīties, strādāt un neprasīt vecākiem iespēju robežās.
no vienas puses, cik apbrīnojami jauki, jo tava dzīve pilnībā pakārtota taviem hobijiem- tu mazliet studē, sevi nepārslogojot, ej uz visām iespējamām lekcijām par meditācījām utml un glezno, ej pie vokālajiem pedagogiem, dziedi utml. un tas jau labi, ka cilvēks sevi attīsta. bet vai tev nav ienācis prātā, ka tas arī nav par velti? sevišķi rīgā?
un tad vēl- tu mūždien sūdzies, ka tavi muskuļi vāji un to jau arī redz, jo manuprāt, ja tu pati studē fizioterapiju, tu nevari būt trīcelīgi tizla un ar bailēm pieskarties pacientam, jo pati savu mūžu neesi vingrojusi un svīdusi- nezini kā kaut ko parādīt, ja nekad neesi pildījusi. tav absolūtā nemākulība komunikācijā ar cilvēkiem un tas, ka nejūti cilvēku- tas ir tikai tā dēļ, ka nekad ar viņiem neesi strādājusi. rokas ir jāpieliek. ar rokām ir jājūt. un jālasa cilvēks arī bez runāšanas. mīmika ir vislabākā valoda.
tad pie tēmās- tā kā esam ļoti maz, mūs dažreiz dala pa divi atbildīgiem darbiem. pašlaik kursa darbā. tā kā sēdēju tev blakus, mums tas ir jādara kopā. es strādāju, sportoju un studēju. un plānoju savu laiku atbildīgi, lai paspētu uz bibliotēkām un noziedoju kādu sestdienas pēcpusdienu, jo ja strādāju komandā un norunāju termiņu, nekad nepiekāšu, bet savu darbu izdaru. tu vēl neesi sākusi neko. turklāt vienīgo, ko prasīju- aizvilkties uz bibliotēku, jo tev laika dahuja, to tu neizdarīji, jo gribēji izbaudīt svētdienu.
manis pēc baudi katru brīdi, kaut diršot uz poda, bet ja mēs kaut piespiedu kārtā esam komanda, izdari laikā to, ko no tevis prasa.
jo tavas tizlošanās un kafejnīcu sindroma, laika baudīšanas dēļ es negribu nākt kaut ko kārtot pēc termiņa.
jūtu , ka konflikts tikai aug. bet šis jau ir tikai neliels piemērs par šādiem cilvēkiem. bērnībā vinus ar koku vajadzēja dauzīt un prasīt laikā, ja ne- piemērot konkrētu sodu. savādāk šitos jākļus nevar izaudzināt.
ptu. plalika viegāk. un es atceros, ka nesen teicu, ka pārstāšu nosodīt un mācīt, izlikties par gudrāku, bet šitais tā krājas iekšā, ka zajebal konkrēti.