kad aptrūkstas vietas telefona atmiņā, es sūtu bildes sev uz meilu, un sanāk tāds konspektīvs pārskats par x laika posmu.
lūk, esmu rīgā bijusi un atradusi tur šo to ievērības cienīgu. vienreiz tādu:
citreiz šitādu:
un esmu ar pētersonu spēlējusi spēlīti "viena roka ļauj sevī kost, otra bildē":
bet neviena bilde nevar parādīt, kā izskatās tā māja sabiles ielā, kur saldajā 97tajā dzīvoja vecītis kandžas dzinējs. mēs gājām pie viņa iepirkties un reiz arī aizsēdējāmies, pļāpājām un dzērām to pašu viņa kandžinieku, ilgi ilgi. tāda sabiles ielas sādža. bet citreiz atkal mēs dejojām tango līdz veikalam "lapočka", pirkām saldējumu un liķieri, un kūlām kokteiļus, pieķērnādami pusvirtuvi.
un citreiz... [kušš]vakar tur gāju garām. vispirms atcerējos, ka vecītis esot nomiris neilgi pēc tam, kad es pārstāju parādīties (gandrīz pavisam dzīvot) sabiles ielas sādžā. un tad ieraudzīju māju. ne tai vairs logu, ne durvju, krūmos un zālē ieaugusi, bet krāsā koša. tā arī stāv.