mans rozā siltais,mīkstais halātiņš ir piesūcies šīvakara vakariņu aromātu,bet ne jau manu,bet Šeina vakariņu (rīsi ar kaut kādu ātri pagatavojamo gaļas mērci),no kurām viņš vismaz pusi izmeta miskastē,jo vairs nevarēja apēst. jā,angļi to var atļauties. nupat iepūtu nedaudz smaržūdeni. cerams līdzēs,citādi grūti elpot.

logu nebūtu prātīgi vērt vaļā,jo pie mums sācies lielais aukstums.

ziniet,kuri ir mani mīļākie veikali? Charity shop'i. te,protams,ir daudz citu drēbju veikalu un izvēle ir acīm dažkārt pat pārāk tīkama,taču ne jau maciņam. bet Charity shop'os var atrast šo to pavisam skaistu un interesantu,tādu,kas diezin vai vēl kādai būs. ja tu kaut ko nopērc par lētām naudiņām,kaut ko smuku,kas tik ideāli atbilst tieši tavam ģērbšanās stilam,bet lētu (vai nocenotu) tādā masu veikalā,tad nebrīnies,ka nākamajā dienā ieraudzīsi to pašu vēl kādai. turklāt Charity veikali te ir vairāki. diezgan daudzi. mans iemīļotākais uz šo brīdi ir veikals,kas ziedo naudiņu The Princess Alice Hospital. un vēl man patīk dorothy perkins drēbju veikals. nopirku tur

šādu

bītlenīti. izskatās vienkārša,bet burvīga kvalitāte,materiāls un fasons. tāda princešsajūta,kad pielaikoju. zināju,ka mana un viss. bet tas bija jau kādu labu laiku atpakaļ. viens no pirmajiem pirkumiem.

vakar pirmo reizi tā pa īsto piedzīvoju Anglijas lietu. lietussargs man allaž ir somā vai pie rokas. kamēr biju kārtējajā Charity veikaliņā un nespēju izlemt,vai pirkt violeto jaciņu,ko beigu beigās tomēr nopirku,debesis satumsa un pēkšņi sāka stipri līt. man bija jāsteidzas uz international english student language support mītingu pulksten četros,ko kārtējo reizi nokavēju (!),tāpēc izvilku no somas lietussargu un apņēmos doties pa lietu uz turieni. nācās mazliet nogaidīt,stāvot zem vienas no daudzajām āra kafejnīcu (šī,liekas,bija itāļu vai spāņu) nojumēm. trešajā nedēļā pirmais lietus. jo smidzināšana neskaitās.




(ir tik ārprātīgi daudz ko stāstīt un aprakstīt,ka es nezinu,kur likties. un nāk klāt aizvien jauni un jauni iespaidi,un vecie paliek nepierakstīti,un krājas,un es atstāju uz vēlāku laiku ar domu,ka uzrakstīšu taču,ka atcerēšos un tā.. jo lielās lietas ir labas lietas - tās būtu jāpastāsta vispirms,bet kā tad ar mazajām lietām,kas veido lielās vai ir pašpietiekamas pašas par sevi,lai gan maziņas? kā ar pirmajām problēmiņām un sadzīves ainām? un vispār,kas no tā visa ir nozīmīgs,kas ne tik ļoti? par ko labāk nerunāt,ko noklusēt vai paturēt pie sevis? kā izšķirot? jo nozīmīgs šobrīd šķiet itin viss.)