Ē, labrīt! Nakts pavadīta neparedzēti ne-mājās. Negaršīga rīta kafija un pārmetoši skatieni no patēva. Rīts nevisai tā šķiet. Diena būs lai atriebtu riebīgo rītu. Iešu kur deguns rāda un redzēs kas no tā iznāks. Diemžēl nākas atkal piekāst cilvēkus, bet man tač nav sirdsapziņas pārmetumu pret cilvēkiem, kuriem es neko nenozīmēju. Viegli dzīvot, jā, man ir viegli dzīvot, jo ir tikai pamata vajadzības - paēst, pačučēt, nodrāsties, izlasīt grāmatu. Pēdējais šedevrs ir "Nestundā", kurš tiek pārlasīts jau n-to reizi, bet es nesūdzos par to, ka man mājās nav ko lasīt, jo tad man pārmestu kūtrumu un to ka es savu slinko pakaļu nevaru aizvilkt līdz biblotekai. Nevaru arī, jo esmu slinks. Gribas pašizglītoties un pilnveidot sevi, bet... Nav īstu bet, ir tikai iedomāta ilūzija par to, ka esmu slinkākais cilvēks uz zemes. Īstenībā es nēesmu slinks, es tikai negribu, negribu, negribu. Tā lūk!