Grāmata "senā Jelgava"
Grāmatu nopirku Trīsvienības tornī. Sākumā gāju uz Pētera akadēmiju, jo bija dzirdēts, ka grāmata tiek pārdota muzejā. Vēl arī bija dzirdēts, ka tā maksās 18 latu, kamēr grāmatnīcās - 26 latus. Tad lūk, akadēmijā grāmatas nav vispār, bet nopirkt to var Trīsvienības torņa pirmajā stāvā par 21 latu (lētāk, 20 latu, tā maksā izdevniecības Neputns mājas lapā).
Grāmata ir diezgan bieza un arī smaga, tās lapas ir no bieza papīra un pilnas ar krāsainiem attēliem. Starp citu, grāmatas nosaukums "senā Jelgava" visur sākas ar mazo burtu.

Grāmatas sastādītāja ir Elita Grosmane, kura cita starpā ir sastādījusi disku "Jelgava: Arhitektūras un mākslas virtuālā rekonstrukcija". Tas, ka Grosmane mūsdienās skaitās par tādu kā galveno Jelgavas vēstures speciālisti, manī rada kaut ko līdzīgu nemieram. Liekas, ka kaut kas nav kārtībā. Grosmane intervijā ir teikusi: "esmu Jelgavas patriote – varbūt ne gluži tās Jelgavas, ko jūs pazīstat šodien, bet vecās Jelgavas noteikti", savukārt minētā diska prezentācijā vairākus gadus atpakaļ viņa pat atklāti pateica, ka tagadnes Jelgava viņai ir pilnīgi vienaldzīga. Tas man liekas tā kā nepareizi, kā tāda maza psihiska novirze.

Grāmatā ir četrpadsmit rakstu un beigās - Jelgavai veltīta Bornmaņa poēma (Valda Bisenieka atdzejojumā, poēmas vācu versija gan nav iekļauta). Tos visus arī pacentos izlasīt.
Ja pirmais vācu autora Verstera raksts "Dažas pārdomas par Jelgavas kultūrvēsturi" ir tieši tas, kas nosaukumā, - dažas ne pārāk konkrētas pārdomas, nākošie pieci raksti ir diezgan aizraujoši. Īpaši jāizceļ Lencmaņa raksts par Jelgavas nocietinājumiem XVII gs. beigās, kaut gan tajā derētu mazāk maz zināmas fortifikācijas terminoloģijas. Almūtas Būsas (Bues, varbūt īstenībā - Bīsa) raksts "Augi un puķes Jelgavā jauno laiku sākumā" ir viens no tiem rakstiem par tēmu, par kuru nemaz nevar iedomāties, ka kaut ko tādu var pētīt, un tāpēc vien man patika. Diemžēl tas nebija tik dziļš un informatīvs kā varētu gribēt. Savukārt Barzdevičas rakstā par pilsētas robežu izmaiņām pēkšņi pietrūka vienas svarīgas daļas: pēdējo 1949. gada robežu izmaiņu - acīmredzot autorei izdevuma nosaukums "senā Jelgava" ir kā nepārprotama barjera tieši pēc 1944. gada.

Tālāk raksti iekļūst vienmuļības purvā - seko trīs un pēc tam vēl viens raksts par Jelgavas baznīcām. Tiesa, to nosaukumi neliecina par to īstajām tēmām: raksts par kokgriezējiem Johanu Heinci un Tobiasu Heinci (Trīsvienības baznīca), par Jura baznīcu (te gan viss godīgi ir raksta nosaukumā), pēdejo Rastrelli celtni (Simeona un Annas katedrāle), zviedru arhitektu Strandmani (Marijas katedrāle). Šie raksti sastāv no tādiem teikumiem kā "intarsijas apvienojums ar plastiski apjomīgiem un figurāliem griezumiem", "nervoza ekspresija iezogas abos retabla centrālās daļas cilņos un novērojama aizraušanās ar apustuļu apmetņu kroku krituma ritmu bagātināšanu" un "rietumu pusē izveidoti pusaploces noslēguma logi, savukārt trešā stāva dekoratīvajā risinājumā trīs torņa plaknēs izveidotas pusaploces logailas". Šie teikumi liek šaubīties, ka grāmata ir populārs izdevums, kas domāts kuram katram vēstures mīļotājam.
Pa vidu ir vēl viens labs Lancmaņa raksts "Klasicisms Jelgavas arhitektūrā", kas pārmaiņas pēc kārtējās visiem zināmās baznīcas vietā pievēršas parastākām un mazāk zināmām pilsētas ēkām. Rakstu papildina daudz fotogrāfiju.

Tālākie raksti pievēršas māksliniekiem - Jūliusam Dēringam, "Zaļajai vārnai" un mākslas dzīvei pirmo okupāciju laikā. Aijas Brasliņas raksts par "Zaļo vārnu" īpaši liek saprast, ka, lai aprakstītu pilsētas vēsturi, nav jāpievēršas tikai kādreiz celtām mājām, vēsture interesantākā daļa sastāv arī no cilvēkiem un viņu darbiem.

Vēl gribu teikt par šo grāmatu kaut ko: sākumā tas smīdina, bet vēlāk jau tracina, ka visur, itin visur, tiek lietoti nosaukumi Academia Petrina un Villa Medem. Tā ir taisnība, ka daudziem cilvēkiem "no tautas", ieskaitot žurnālistus, šie Jelgavas vietvārdi latīniski tiešām liekas vilinošāki, it kā tādā veidā skanētu labāk nekā latviski. Tomēr tas nebūtu sagaidāms no mācītiem vēsturniekiem - viņiem jau nu gan nebūtu papildus jāpūlas, kā kāda literāra darba tēliem, kuri izrādīt savu izsmalcinātību, vietā un nevietā lietojot iespraustus latīņu izteicienus. Šie Jelgavas vietvārdi tātad jāraksta un jāsaka latviski: Pētera akadēmija un Mēdema muiža (vai villa, ja ļoti gribas).
Tāpat arī vācu uzvārdu atveidošana latviski nav pareiza, it kā autori kautrētos no 2. deklinācijas galotnēm: Baumanis grāmatā ir Baumans, Heitmanis - Heitmans, Nīmanis - Nīmans (bet arhitekts Strandmanis ir Strandmanis, cits Baumanis - Baumanis).

Grāmata ir laba, gan jau kaut kad tiks izdots arī kaut kas pavisam bez trūkumiem, bet pagaidām "senā Jelgava" ir labs izdevums, labs pirkums, derīgs gan jaunu lietu izzināšanai, gan tukšu grāmatu plauktu aizpildīšanai estētiskos nolūkos.