vēl pirms oskariem paguvu vēlreiz noskatīties k/f "the wrestler"
pēc kuras sapratu, ka man ar režisoru aronofski tomēr kaut kā pilnīgi dažādi galvā alfa-viļņi strādā
tagad meklēšu visu nedēļu atbildes sevī, kurā punktā tas tā notiek
bet viņš taču uzņem retrospekcijas par lietām, kuras ir VIENNOZĪMĪGI saprotamas tāpat, jau filmas desmitajā minūtē
ka narkotikas ir slikti vai ka atgriešanās pie vecajiem draugiem, kad pats vairs nevelc, ir bēdīga un sentimentāla
un tur nevar pateikt neko jaunu, tikai ilustrēt ar detaļām
tas ir tāds tīri straight forward kino, kurā nav vietas, nu, konfrontēt varoni ar kaut ko ārpus šī storija
taču tajā nav arī tādas īstas patiesības retrospekcijas