kaut kas nelāgs pēdējās dienās notiek. šķiet, ka visa veida technika ir nolēmusi vērsties pret mani. lai gan līdz šim esam bijuši visai labās attiecībās. es techinku mīlu. ar visām skrūvītēm un vadiņiem.

sākās tas viss piegdien, kad mani mēģināja nobraukt kādas piecas mašīnas (ieskaitot smago, kas pa parka gājēju celiņu akurāti ripinājās tieši man virsū) un vismaz viens velosipēds. brīvdienas pavadīju, cīnoties ar spītīgu šūnamo iekārtu*, kas izlikās, ka nesaprot , ko es no tās gribu. nervu nomierināšanai iegriezu fonā stāstu par hobitiem. kaujas skaņas akurāt rada patīkamu fōna troksni. KĀ TAD! dēvēdē lēkāja pa maniem skaistajiem tīrajiem ripuļiem šurputurpu, kamēr man pazuda sajēga par to, kura kauja īsti tagad notiek. tādi apstākļi, protams, nav paciešami. nācās pārslēgties uz diskaverī raidījumiem par spoku apsēstām mājām un tā. uzslēdzu arī kādu jaunu serjālu par kodīgiem un indīgiem kukaiņiem. oj, nu, feini - akurāt tas, ko vēlējos! un tad, brīdī, kad pa visu ekrānu tiek rādīta šaušalīga pumpa, bilde sastingst. un viss. sasodītā digitālā televīzija! vecajos laikos varētu vismaz skatīties kīno ar sniedziņu, bet tagad... nācās pārslēgties uz nodarbi, kas nav saistīta ar techniku - grīdu mazgāšanu. tā, paldiesdievam, beidzās sekmīgi. ūdensvadi pagaidām vēl mani draugi.

*overloku, dēm. bet tas jau ir cits stāsts.