"Un viņi atstāja pieneņu vīna liego gaismu un kāpa augšā, lai izpildītu vasaras pēdējos rituālus, jo juta, ka tā beigusies. Kad metās krēsla, viņi atskārta, ka jau vairākas dienas pēc kārtas uz lieveņiem vakaros nemana cilvēkus. Un gaisā bija dzestra, dīvaina smarža, un vecmāmiņa runāja nevis par ledus tēju, bet par karstu kafiju, plašie logi, kuros plandīja balti aizkari, tika aizvērti, un auksto uzkožamo vietā parādījās kūpoši bifšteki. Moskīti no lieveņiem pazuda, un, tā kā tie pameta kaujas lauku, karam ar Laiku bija pienācis gals, un arī cilvēki atkāpās savās siltajās istabās." Rejs Bredberijs, "Pieneņu vīns".