līgo/jāņi
līgo vakars latgalē ligitas brālēna laura lauku mājās ar daudziem nepazīstamiem un vakara gaitā neiepazītiem cilvēkiem fonā,vairākas stundas pavadot kopā tikai kopā ar manu brālēnu (neplānotu apstākļu rezultāts),ar kuru kopā esot pat vietā,kur,izņemot ēšanu,nekā cita nav ko darīt,vienmēr atradīsies par ko runāt,pasmieties un vienkārši justies labi. palīdzējām viens otram nenogarlaikoties un neaizmigt. pilna balta bļoda dzīviem vēžiem (laura vecmāmiņa - gaužām patīkama sieviete,ar kuru izdevās parunāties tikai atpakaļceļā no labierīcībām,t.i. sausās tuoletes,uz kurieni viņa mani aizveda - atgādināja par vēžiem no emīla nedarbiem), kas pēc pāris minūtēm jau bija ēdami (neēdu,protams,tikai vēroju,kā ainārs armandam māca viņus ēst,prretīgi,viņš iedeva man pagaršot,es nokodu mazu kumosu - tāds mīksts un pajēls,uzreiz bilde acu priekšā - dzīvie vēži bļodā,un izspļāvu,nekad mūžā neēdīšu vēžus),laura tēta taisīts alus,daudz naktstauriņu,kas ik pa laikam ieskrēja man sejā,viena varde,neviena oda,bezlietus un nevienas policijas mašīnas.
jāņu diena ineses kolēģes lauku mājās (šoreiz tikai pie dažiem nepazīstamiem un dienas gaitā neiepazītiem cilvēkiem) piknikā pie ezera. mēs trīs (armands,kristīne,es) šausmīgi negribējām braukt,jo jau paredzējām,ka darīt nebūs ko,bet iespēja nebraukt tika kārtīgi nopelta,tāpēc bija vien jābrauc. kamēr ar brālēnu un māsīcu spēlējām mašīnā duraku,sāka gāzt lietus,un redzējām,kā pieaugušie skrien uz māju,stiepdami gan piknika galdu,gan visu pārējo. šašļiki un desas salija,ha. lapsu redzējām atpakaļceļā. es,šķiet,pirmo reizi. uzreiz tapa skaidrs,kāpēc pasakās lapsai piedēvē tādu īpašību kā viltība - viņa tāda tiešām ir,un to nevar nepamanīt. viņas tramīgais acu skatiens,viņas rīcības izvēle (neaizmukt prom,bet palikt ceļa malā,noraugoties kā aizbraucam). nevienas policijas mašīnas.