Vispār šonedēļ esmu bijusi visai lepna par sevi - par radošumu, rūpēm, spēku, prieku, pārliecību un mīlestību, kas manī ir. Par mērenību un briedumu, kāda agrāk nebija. Kaislību un talantu, un spēju kādas pāris nedēļas izdzīvot ar praktiski nekādu naudu, pārliecinoties pirmkārt, ka sunim ir, ko ēst.

Bet nupat es drusku saraudājos, jo svētki iet uz beigām, mana māsa dejo koncertā, es tik ļoti gribētu viņu redzēt un dzīvē atbalstīt, bet nevaru. Un nevaru pievienoties draudzenēm svētkos, apsveikt otru māsu vārda dienā ar vairāk kā vārdiem, neko ārpus pāris pankūkām nevaru. Skatīšos šovakar pa TV, bet tiešām sevis drusku žēl. Nabadzība ir episki vientulīga lieta, sevišķi, ja pašam par sevi kauns. Neviens jau manā vietā nepieņēma visus tos stulbos lēmumus.

Tā nu es tagad drusku paraudāšu, uzcepšu pankūkas, varbūt pirms koncerta fiksi izvedīšu suni pastaigā, paklausīšos “Little Lord Fauntleroy” un izbaudīšu savas rīcības labākos iespējamos augļus.