mamma kūpina kadiķi. pazīstama un tomēr neierasta smarža. pēc deguma vairāk,nekā pēc paša kadiķa. vai tam tā jābūt? bet vienalga atsauc atmiņā bērnību. pretrunīgas sajūtas,jo it kā nav tā,ka akurāt šo smaržu nevarētu izturēt,bet tā,ka briesmīgi patiktu,arī nevar teikt.

tikko viņa man iedeva kādu pirms kādiem 5 gadiem pirktu angļu val. gramatikas grāmatu,un iekšā es atradu avīzes "Mana" Prāta Vētras plakātu (neprecīzi salocītu) no 'starp divām saulēm' laikiem,tātad vismaz pāris gadu vecāku par pašu grāmatu. kā tas tur vispār nonāca,ja reiz es šo grāmatu turu rokās pirmo reizi? roga ar saviem pusgarajiem matiem,paslēptiem zem melnas beretes,kam augšā sarkans bumbulis,visi pārējie gandrīz tādi paši,bet plakāts gan...tāds vecmodīgs,grūti pat izskaidrot. neprofesionāli uztaistīts,bet laikam tolaik tā skaitījās forši. otru pusi labāk negriezt - pamela andersone visā savā pilnībā uz pretīgi oranža (man oranžā krāsa patīk,nepārprotiet) fona.
ā,un pabeidzu lasīt būri šodien.