Pasistā Inese - sik for laif
Nu riktīgi aplauzos. Savā tumsonībā sākotnēji nodomāju, ka Kombuļu Inese ir izdomāts tēls, kuru apspēlēt. Ilgajā ceļā līdz Kauņai pat izdomāju galveno sižeta līniju. Tikai pārrodoties mājup pieleca jamo pasākumu ieguglēt. Maķtvojuzanagu!

Tas gan pierāda, ka nekāds kults jamā nav. Tāpat kā „kulta seriāli”. Tas, ka daudziem tīk vai kautkas ir zināms, tas nepadara cilvi/parādību/produktu par kultu.

Tas tā, liriskai atkāpei.

Iepazīstot jamo būtni, prātā nāk tikai viens termins, kuru lietoju raksturojot šādus cilvēkus – ģerevņa. Un par ko sanāk rakstīt? Par slimību, par neārstējamu slimību.

„Lauki” ir slimība. Pēc nosaukuma gan nevajag spriest, ka ar to slimo laukos dzīvojošie, bet tomēr ir jāatzīst, ārpus pilsētām tā izplatās agresīvāk – nakterijas-zarazas ļoti labi pārvietojās tieši relatīvi tīrā gaisā.

Being an asshole, man ļoti tīk neuzkrītoši par ar ģereveņu sirgstošiem cilvēkiem smieties – tā bīstami pietuvojoties robežai, ka jamiem tulīt tulīt pieleks, ka tiek izņirgāti un balansēt uz tās. Protams, visēpiskāk ir tādā veidā apstrādāt personas, no kurām var riktīgi norauties pa zobiem pie mazākās izņirgšanas kļūdas. But sometimes you have to pay the price.

Nav lāga smieties par slimiem cilvēkiem.

Kas visvairāk iepriecina šajos cilvēkos ir jamo [iespējams, neapzināti] centieni slēpt savu kaiti izmantojot krāsainās tabletes zem nosaukumiem „svešvārdi” un „lietas, ko citi var nezināt”. Tas pārsvarā gan vērsts uz jamo palātas biedriem ar centieniem pierādīt, ka tabletes lietojošais indivīds šajā telpā nokļuvis kļūdas pēc. Nu visādas tādas lietas. Konkrētu faktu zināšana, ieņemamamais amats, how big car you’ve got etc. nebūt nav slimības simptomi.

Protams, mana patika smieties par slimiem cilvēkiem arī nav veselīga un balstīta uz kompleksiem, man atņemtajām konfektēm un bla-bla-bla – bet nu neba par mani ir stāsts.

Or is it?

P.S. Atsiprašau par kļūdām- slimības apraksts tapis „No pasaran!” režīmā.