Šatovs ir mans domubiedrs un es viņu mīlu.
Šeit citēju viņa ieskatus par transcendensi sarunā ar Stavroginu.
"Šis spēks ir neatlaidīga vēlēšanās nonākt līdz galam un reizē spēks, kas galu noliedz. Tas ir tas spēks, kas nemitīgi un neatlaidīgi apliecina savu esamību un noliedz nāvi. Dzīvības gars, kā teikts Svētajos rakstos, "dzīvā ūdens upes", ar kuru izsīkšanu draud apokalipse. Estētisks princips, kā saka filosofi, tikumisks princips, kā viņi paši to identificē. "Dieva meklēšana" - kā es to apzīmēju visvienkāršāk."

Turpmāk mana sajūsma par definīciju, pie kuras es pati savā galvā tieši tādiem vārdiem un līdzīgā ceļā iepriekš nonācu, izrunājot vārdu "Elohim!", kas bija mans izmisuma sauciens pēc atziņas par stindzinošo sajūtu, kura mani pavadīja pēdējo mēnesi. Es piebilstu vēl no sevis, papildinot Šatovu, ja tā drīkst: Tātad Tuvības ideāls, pēc kura dzenoties rūpīgi analītisks cilvēks visdabiskākajā kārtā tiek novests ārkārtīgi destruktīvā stāvoklī, kurš paredz arī "augstāko patvaļu, tādejādi Dieva noliegumu", tas ir, pašnāvību, jo neviens, šķiet, nekad nav bijis un nevar būt cilvēkam tik tuvs, lai tas attaisnotu un remdinātu tās ilgas, kuras nemitīgi par sevi atgādina, liekot apjaust milzīgos, bezdibenīgos attālumus vienam no otra un katram pašam no sevis ("Dieva meklēšana", pēc Šatova, attaisnojums dzīvei, manuprāt). Izmisums, ja, tā teikt, Dievs tiek meklēts nepārpasaulīgā idejā, tātad ārpus Augstākās varas, transcendenses. Šis spēks un dziņa ir vienīgais apliecinājums cilvēka neizolētībai no realitātes, nepamestībai un noliedz dziļo iekšējo vientulību, kurā varētu jukt un jukt prātā līdz kapam.