Mans Draugs
Lietus lāses un rasas graudi,
Un tu, mans draugs.
Bet ir tač iestājies pavasaris
Vai ne, mans draugs ?

Dzīvība kūsā,
Bet tu sēdi un klusē.
Un tukši belnz, mans draugs.

Es cenšos saprast kapēc tavs skatiens
Ir tik tukš, mans draugs,
Bet tu tikai sēdi un tukši blenz, mans draugs.

Un sēdēja draugs,
Un izkalta draugs,
Un salūza, mans draugs.

Un tagad vel, pēc daudziem gadiem,
Viņš sēž un kalst, un lūst, mans draugs.
Un tagad vel, pēc daudziem gadiem,
Es cenšos saprast - kapēc, mans draugs ?

Lietus lāses un vilcienu gaudas,
Ir iestājies rudens, mans draugs.
Bet tu vairs nekalsti, tu vairs nelūzti,
Tevis vairs nav, mans draugs.

Es cenšos saprast - kur gan tu pazudis esi, mans draugs.

Reiz vaicāju tev - kapēc, mans draugs?
Bet tu tikai salūzis klusēji.

Sēžu es kabinetā, mēness zilām flīzēm, mans draugs.
Un zaudējis cerību mirstu, mans draugs,
Bet tevis te nav un tevis vairs nebūs, mans draugs.

Auksti vēji un sniega sega klāj Rīgu, mans draugs,
bet tevis vairs nav un es esmu miris, mans draugs.

Manu kapu klāja kaltušu ziedu pušķi, mans draugs,
Kad atnāci tu un noliki puķi, mans draugs.
Tā sakalta, sabirza un pazuda, mans draugs.

Un varbūt kādreiz kāds prātos par to, kur esmu, mans draugs.
Tu varēsi teikt, ka dusu es zemē aiz vārtiem no dzels un kalstu,
Tu varēsi teikt, ka dusu es zemē
Un lūztu, mans draugs.
Tu varēsi teikt, ka manis vairs nav,
Mans Draugs.