Ērvins D. Jaloms - "Kāpēc Nīče raudāja?"
pirmais, kas nāk prātā, domājot kā raksturot šo grāmatu, ir īss un tēlains ievads psihoterapijas kursā. ja kādam šķiet interesanti uzzināt, kā norit psihoterapija, šī grāmata būs pašā laikā. uzrakstīta saistoši un saprotami, tā ļauj lasītājam soli pa solim, līdz ar liriskajiem varoņiem, izsekot psihoterapijas posmiem, tādiem kā apjausma, atklāsme, noliegums, pieņemšana, nākamā atklāsme, bet jau citā līmenī utt. līdz pat atrisinājumam. lai gan vēsturiskais konteksts ierobežo priekšstatu par psihoterapijas pastāvēšanu toreiz, tomēr tas, ko romāna varoņi sauc par runāšanas terapiju visnotaļ precīzi sakrīt ar to, kā tas notiek arī mūsdienās, piemēram, eksistenciālās psihoterapijas kursā. šeit jāņem vērā, ka tas ir īsais kurss. V.Sīlis savā recenzijā satori.lv, manuprāt, nepamatoti raksta, ka "Jaloma romāns pieder pie tās literāro darbu grupas, kas drīzāk cenšas demistificēt psihoanalīzi, parādīt to kā zinātnisku metodi". darbs, manuprāt, nav vērtējams kā tikai psihoanalīzei, tās rašanās cēloņiem un apstākļiem veltīts sacerējums. tas ir par psihoterapiju kopumā. turklāt, Freidam romānā ir tikai margināla loma, kurā viņš ir attēlots kā jauns un daudzsološs jauns mediķis, apveltīts ar asu prātu un vērību, un kuru vairāk par viņa tā brīža nodarbošanos interesē sapņu simbolisms, neapzinātais, atmiņas utt. tas parādās garāmejot, un, kamēr jaunais Freids par to vēl tikai domā, kā par iespējamu pētniecības vērtu lauku, viņam aiz muguras, ja tā var teikt, norit pilnasinīgs psihoterapijas kurss, nākotnes garīgā ārstniecība. tad drīzāk jāsaka, ka tie ir centieni demistificēt psihoterapiju kā tādu.
autors veiksmīgi attēlo tā laika vēsturisko fonu, uzsverot gan sociālpolitiskās vēsmas, gan kulturālos aspektus sadzīvē un attiecībās. kā jau profesionāls psihoterapeits un psihiatrs detalizēti un uzskatāmi apraksta darbojošos personu garīgos pārdzīvojumus, veiksmīgi portretē un uzsver pa kādai sīkai niansei, kas veiksmīgi atdzīvina romāna varoņus, padarot tos cilvēcīgus un tuvus lasītājam. iespējams, dialogi var šķist pārāk sistemātiski un sastrukturēti, jeb kokaini (kā to norāda V.Sīlis), tomēr aizstāvībai jāsaka, ka darba lielāko daļu sastāda psihoterapijas kursa attēlojums, kas, iespējams, brīžiem atgādina monotonu, tomēr kulminējošu pingpongu.
galvenie darbojošos varoņu tēli ir divi - Breiers un Nīče. Freids, Breiera sieva, viņas brālis, Lū Salome u.c. parādās tikai epizodiski. īsumā gribētos teikt, ka Breiers ir lāga vīrs, tikai ļoti noguris, pārdzīvo 40 gadnieku krīzi un raujas pēc svaiga "gaisa" (piemēram, jaunā Anna O.). ar Nīči ir sarežģītāk. brīžiem viņa tēls šķiet stīvs, pat nereāls. respektīvi, tāds kā metafizisks brīžos, kad nav migrēnas mocīts, kam pretstatā ir migrēnas lēkmes, kas viņu padara par viscaur mirstīgu. brīžiem rodas sajūta, ka Nīče varētu būt vēl viens Breiera iedomu tēls un sarunu biedrs, jeb alter ego. kopumā Nīče ir attēlots kā neapšaubāmi ģeniāls, bet ļoti dīvains (weird) cilvēks.
romāna beigās, lai saglabātu nepieciešamo dokumentālisma devu, Breiers turpina darbību kā praktizējošs mediķis, "bet vairs nekad neizmantoja runāšanas terapiju". šajā momentā ir diezgan grūti noticēt, ka tāds apdāvināts, izcils un talantīgs mediķis, pētnieks, kurš jau izmantojis ko nedaudz līdzīgu Annas O. gadījumā, un kuram blakus ir viņa uzticamais draugs un skolnieks Freids, ar īpaši padziļinātu interesi par psihi, varētu nepievērst uzmanību un atstāt novārtā tik vērā ņemamus panākumus un personīgajā pieredzē balstītus atklājumus. bet lūk, šeit arī fikcija beidzas un atsākas vēsture.


īsāk sakot, interesentiem patiks.