Lai dzīvo diaprojektors II
« previous entry | next entry »
Jan. 27th, 2026 | 12:03
Skan: 1200 skolēnu balsis garajā starpbrīdī
Vakar nolēmu uzmest aci saviem dipiem. Bieži to nedaru, pārsvarā aparāts tiek lietots draugu lokā, nevis strikti solo. Man sen radās aizdomas, ka Ektachrome E100 ir ļoti švaka diafilmiņa un to vajadzēja verificēt, čekojot vecos ar dažādām Fujifilm diafilmiņām fočētos kadrus. Izvēlējos kastīti "Bradātāji" - tajos 60 kadros redzami mani draugi, mīļcilvēki un arī nedraudzībā un atsvešinātībā pārgājušie. Tur daudz redz cilvēciņa, ar kuru dalījos savā dzīvē veselus gadus 13, bet vairs ne. 2 gadiņus jau vairs ne un beidzot nav sāpīgi uz to skaisto un labi fočēto cilvēciņu paskatīties - sāpju vietā seju dekorē kopdzīvi novērtējošs smaids, kura kaktiņos samanāma dzīves skola, secinājumi un pateicība.
Un tad pamanu, ka projektora gaismas kūlī redzamas sīkas daļiņas. Hmm, kaut kādu putekli izsitu no kāda pirmsvēsturiska pakša? Hmmmm. Pamēģinu ieslēgt halogēnspuldzi jaudīgajā režīmā - slēdzu un nekas nenotiek. Opā, tad jau tie nebūs putekļi, bet gan dūmi?! Kas tad nu lēcies, elektronikas daļai simts gadus neeesmu pieskāries!? Bet nu, redzams, ka pasākums nav tīrs - slēdzu ārā, ņemu vāku nost. Ieslēdzu projektoru un pētu, kas par lietu. Jūtama patīkama veco trafiņu saldenā smarža un tas mazliet kūp - sāk svilt sekundārā tinuma vadiņa izolācija - ja tā pārdeg, rodas īssavienojums un trafiņu var izmest potenciāli kopā ar komponentēm, kas no tā barojās.
Izvelku no kabatas CAT S62 Pro, ieslēdzu pārmaiņas pēc telefonā noderīgu kameru - termālo. Veicu mērījumu un esmu uz dirsas: sekunžu laikā viens no trafiņa sekundārajiem tinumiem sasniedz 120 grādu temperatūru un turpina kāpt - fiksi slēdzu ārā un challenge accepted: izjaukt un secināt, vai nav kas acīmredzams lēcies. Lai gan elektronikā esmu zābaks, īssavienojumu gan jau manīšu tīri pēc kādas komponentes temperatūras straujas celšanās.
Izjaucu aparātu un potenciālais grēkāzis atrasts: reiz palūdzu paziņai īstenot manu ideju: aizstāt projektora autofokusa mehānismu ar augstas precizitātes manuālu fokusēšanu, pielietojot 2. pleisīša pults analogā stika risinājumu gluži kā spēlītēs - maza kustības amplitūda kustina fokusēšanu lēni, bet kloķis līdz galam jeb liela amplitūda - ātri. Tādējādi var nodarboties ar mikroskopiska līmeņa fokusa perversijām, nav jāpaļaujas uz garām šaujošu autofokusu. Arī kadru pārslēgšanu palūdzu uztaisīt tā, lai varētu ar stika ieklikšķināšanu pārslēgties. Ērti, patīkami, paldies cilvēkam - viņš pielāgoja shēmu, es tālāk savilku vadiņus līdz pultij, kā nu man vajag.
Lūk - problēma: cilvēks lodējumus izolējis ar izolācijas lentu. Tā darīt nevajag - sevišķi, ja lieta pakļauta paaugstinātai temperatūrai, kas līmīti atlaidina un lenta - lec nost. Gadu gaitā nolekusi pavisam nost un plikais vadiņš atradis nesankcionētu kontaktu, gandrīz nosvilināja projektoru vai pat ko vairāk, ja tas sāktu pašaizdegties.
Tad nu - paņēmu termocaurulītes, nomainīju salentoto un notestēju: vairs nekarst, turas stabila ~50 grādu temperatūra. Lieliski, super, malacītis - atkal projektors glābts! Bet - ar to viss nebeidzas. Pieredzē un poņā lēnām rūdītā acs pamana virkni izregulētu daļu, kas skaidro vēsturiski dīvaino kadru centrējumu un paralelitāti korpusam. Izregulēts šis un tas, un ķēdē - viss pārējais. Elektronika sakārtota, būs jākārto optiskā ass - sākot no avota, turpinot ar diapozitīva pozicionēšanu gaismas avotā, turpinot ar objektīva paralēlumu diapozitīvam, lai nodrošinātu attēla asumu no stūra līdz stūrim. Lūk - ar šo tad man jātiek galā, challenge accepted. Gribētos to darīt šodien, bet saistības pret citiem cilvēkiem jāgodā, lai arī kādas zobusāpes* un pārmetumus manā virzienā tas nesagādātu.
__________________
*spiež strādāt nogalēs un tad brīnās, ka pasākums ievelkas 8. mēnesī. Un tad man pārmet, ka es netieku uz it kā sarunāto nogali, ka esot jānorēķinās un citu meistaru jāmeklē. Es gan atļaušos atņemt tiesības braukt man virsū: es atvaļinājumu un svētkus tavā remontējamā dzīvoklī pavadīju, nav tā, ka nenāku pretim. Es visu laiku prasu darba dienas. Es beigu galā nevaru garantēt, ka spēšu visus mēnešus garantēt, ka varēšu strādāt nedēļas nogalē!
"Patīkamus svētkus!", noteicu un paliku lipināt tapetes, kamēr šie brauc Ziemassvētkos uz Siguldu, kur reiz arī braucu. Kādā brīdī lipinot un lipinot - emo pasaule neizturēja, devos ar vilcienu mājup - brīvdienas nebija manas laimīgās dienas. Zinu, ka ne ļauni domāts, ka prosta asa, steidzīga, nepārdomāta frustrācija. Bet kož jau tāpat. Uzmest vienošanos, norēķināties, lai cits remontē daudz ātrāk? Kādā diez veidā, ņemot vērā, ka darbam dod tikai nogales?
Šie ir tie brīži, kad pastiprināti prasās apsisties ar tabakas bagātinātu kaņepi un izskalot galvu ar kādu 12% Stautu, lai nomainās aina visā tās pilnībā, lai var apbrīnojamā ātrumā nolikt sāpi klusākā plauktā un sākt strādāt, nevis emo cilpas un mezglus šķetināt, ārdīties par netaisnību uz darba kvalitātes rēķina. Ārdīties var vēlāk, ja pēc kaņepes čila vēl aktuāli to darīt. Bet nu - šī impulsa neapmierināšana ir tas mehānisms, kas strādā pret atkarībām. Viegli nav - sažņaudz dūri un pis visam cauri!
Jutīgu, dzīves klapētu pabērnu problēma - vieglprātīga netaisnība un roka sniedzas pēc narkotikas. Ir atvieglojums - acumirklīgs. Jo vairāk šādi jāatvieglojas, jo stiprāka atkarība. Centies izvēdināt dzīvokli, bet tas sāk ost pēc dīzeļa - jāpīpē, lai mazāk derdz apstākļi... Kā gan citādi īstermiņā? Tik apsisties un apsisties un meklēt dzīvesvietu pilsētas pievārtē. Ārpus pilsētas mūriem pandēmijas ikdienu neskar, manu brīvību neierobežo, ne ar vienu pašu ērmu nav jāstrīdas par aizdomīgi ātri uzceptām vakcīnām pret aizdomīgi jaunu pandēmiju; par balstīšanos uz "zinātni procesā" - jeb jau izvēlēts pavēlošs tonis uz zinātnes pamata tur, kur notiek tikai izpēte, u.tml. sūdiem - dzīve rit citādi, ir citas - naturālākas problēmas, kas piesātina tavu ikdienu un apskaidro prātu.
Piecgades plāns - papūt Rīgā, pabeigt nomaksāt savu studiju parādu un tad pievērsties nekustamā īpašuma iegādes vai īres, vai whatever lietiņai pilsētas pievārtē kaut kur, kur apkārt ir vairāk meža lopiņš, nevis subjekts ar kūpošu cigareti uz jau tā smirdošās ielas. Tur, kur, atverot logu, mana gaisa kvalitāte nepasliktinās, bet ievērojami uzlabojas un smaržo lieliski. Tur, kur istabas pieput daudz, daudz lēnāk, jo pa logu nāk tīrs gaiss, nevis melnais pilsētas vēzis no dīzeļdzinēju ģenerētajām daļiņām un kaitīgajiem slāpekļa savienojumiem.
Es mīlēju pilsētu - tagad grūti ciest un pieminētais kovidnieks ir ieviesis manī tādu kā attaisnotu mazpatiku pret pilsētu. Tas izriet no valdības rīcības ietekmes uz manām brīvībām - ja panesās kārtējā pandēmija vai jelkāds cits "arguments", idioti kostīmos mani gribēs spundēt iekštelpās un ar varu/sodiem - tas manā dzīvē nav vajadzīgs, tā lai paliek pilsētnieku nasta. Iepriekšējā dzīvesvietā es kovidnieku nejutu. Kad gribu, eju uz mežu staigāt. Kad gribu - eju uz mežu sēņot. Kad gribu, sēžos uz velo un braucu - cik pulkstens un kura diena - vienalga: esmu brīvs, pašpietiekams un iepūt man.
Kolektīvās veselības arguments my ass - psiholoģiska pandēmija uz vīrusa un ekonomikas pandēmijas - 3 in 1! Ja tev rūp kolektīvā veselība, tad sāc bombardēt valdību ar iesniegumiem par dīzeļdzinēju radītā piesārņojuma atstātajām sekām ikdienā - tiek bendēta veselība, tiek radītas plaušu un sirds slimības tur, kur varētu mierīgi tās neradīt, pielietojot politisko instrumentu un ierobežojot jaunu auto tirdzniecību ar dīzeļdzinējiem. Dīzelis lai paliek darbam - vieglajos var lietot alternatīvas: benzīns, gāze, ūdeņradis, elektrība, kāda cita tīrāka alternatīva nākotnē... Pietiks moš ar Nokšiem indēties prikola pēc? Dīzeļa cena tāpat vairs nav arguments cūcībai vairs. No šādas politikas iegūtu visi un 24-7-365. Un es tad gribētu palikt un stutēt Rīgas budžetu, jo pārējais ir diezgan zajebis - būtu dzīvojams, ja nebūtu spiesta lieta ikdienā elpot tos sūdus, kurus paši autobraucēji savos filtrētajos salonos nejūt - pohuj, ja v tanke!