Alekss Bērnss smuki analizē Bovuāru.



Pirms tam ķeros klāt, ir nepieciešama atruna par vārdiem 'female' un 'male'. Latviskais ekvivalents būtu 'mātīte' un 'tēviņš'. Angliski šiem vārdiem ir cita konotācija, manuprāt - gan tāpēc, ka tie bieži tiek lietoti kā sinonīmi vārdiem 'woman' & 'man', gan arī vispār tiem ir klāt arhaiski spēcīgs, pirmatnīgs pienesums un tie skan labi. Latviski tā nav, vārdi 'mātīte' un 'tēviņš' vismaz man personīgi neizklausās ne pēc kādiem pirmatnīgiem, bioloģisku un simbolisku struktūru radošajiem elementiem, bet drīzāk nāk prātā odi..vai kaut kas tikpat kaitinošs. Vēl var teikt, piemēram 'sievišķā dzimuma īpatnis', taču arī tas neskan pārāk labi. Tomēr ir jāiztiek ar to, kas ir, tāpēc lietošu apzīmējumu 'mātīte', lai arī tas neizklausās ne uz pusi tik fundamentāli senatnīgi un spēkpilni kā vārds 'female'.

Tagad Bērnss.

Būt mātītei [female] nav pietiekams nosacījums, lai būtu sieviete [woman], jo, piemēram, gan vaļi, gan ķenguri un tārpi var būt mātītes. Vai būt mātītei ir nepieciešams nosacījums, lai būtu sieviete? Citiem vārdiem sakot - vai ir jābūt tā: ja būtne ir sieviete, tad viņa ir arī mātīte? Simona de Bovuāra tā domāja. Tieši aiz populārās rindiņas "Par sievieti nepiedzimst, par tādu kļūst", viņa raksta: "Nekāds bioloģskais, psihiskais vai ekonomiskais liktenis nenosaka to lomu kādu cilvēku sugas mātīte [human female] ieņem sabiedrībā." Ja kādam ir šaubas - Bovuāra runā par bioloģiskajām mātītēm - frāze 'cilvēku sugas mātīte' uz to norāda, kā arī grāmatas pirmajā nodaļā viņa daudz min mātītes, kas pieder citām sugām. Bovuāra neargumentē, ka visām sievietēm ir jābūt mātītēm - viņa to uzskata par pašsaprotamu.

Jautājums par sievieti kā bioloģisku kategoriju ir saistīts ar jautājumu par meiteni - vai meitene ir bioloģiska kategorija? Filozofiskā literatūra, kas apskata Bovuāru pārsvarā fokusējas uz sievietēm, meitenes maz tiek piesauktas (lai gan Bovuāras Otrajā dzimumā ir nodaļa, kas saucas "Meitene"). Šī iemesla dēļ ideja, ka par sievieti kļūst, izejot cauri sarežģītam socializācijas procesam, kļūst pieņemamāka nekā tā patiesībā ir. Tā ir taisnība, ka sievietes iet cauri sarežģītam socializācijas procesam. Ja mēs izslēdzam tādus hipotētiskus variantus, kuros izolētas cilvēku sugas mātītes sievietībā apmāca citplanētieši, tad ir skaidrs, ka jebkura sieviete ir gājusi cauri socializācijas procesam. Taču kā ir ar meitenēm? Socializācija sākas agri, bet nejau momentā - jaundzimušai cilvēku sugas mātītei viss socializācijas process vēl ir priekšā. Taču, neskatoties uz to, šīs būtnes ir meitenes. Vēl jo vairāk - viņas ir meitenes arī tad, ja tiek pamestas nomirt uzreiz pēc dzimšanas. Ja mēs fokusējamies uz ļoti jaunām meitenēm, tad ideja, ka tam, ko nozīmē būt meitenei ir kāds sakars ar sabiedrību vai psiholoģiju, ir diezgan nepievilcīga.

Ja meitene nav sociāla kategorija, tad arī sieviete tāda nav. Savukārt, ja meitene ir bioloģiska kategorija - jauna cilvēku sugas mātīte, tad uzskats, ka sieviete ir vienkārši šīs kategorijas pieaugušais dubultnieks, ir pašsaprotams.

Bovuāra norādīja uz to, ka meitenes tiek sagatavotas, lai kļūtu par stereotipiskajām sievietēm. Tajā ziņā meitene nav 'piedzimusi par sievieti' - viņas liktenis nav kļūt par stereotipisko sievieti ("Nekāds bioloģskais, psihiskais vai ekonomiskais liktenis nenosaka to lomu kādu cilvēku sugas mātīte [human female] ieņem sabiedrībā."). Meitenes, kuras netika sociāli un kulturāli apmācītas kļūt par stereotipiskajām sievietēm vienalga izauga par sievietēm - tikai brīvākām. Ironiskā kārtā autore, kura šķietami ir radījusi ideju, ka sieviete ir sociāla kategorija, visticamāk tam nebūtu piekritusi.