Šodien esmu reāli nikna. Domāju, ka tāpēc, ka esmu daudz nobraukājusies ar riteni saulē un parastie aizkaitinājuma apturēšanas filtri nedarbojas. Vai arī salauztas pacietības robežas.

Mana mazā, foršā māsa dabūja 2 kā vidējo atzīmi matemātikā gadā 9. klasē, tāpēc nevar tikt vidusskolā. Viņu sūtīs uz kaut kādu faken Ogres teķi. Kad mēģinājām (es un vēl viena māsa) pierunāt mazo mācīties, viņa atteicās, jo nesolījām neko gana labu. Bet viņa teica, ka iet uz konsultācijām un mācās, tāpēc man pat prātā neienāca, ka viņai iet tik slikti (liecību vienmēr kategoriski atteicās rādīt gan). Man gribas sadot visiem pieaugušajiem, tai skaitā sev, pa galvu. Kad es augu (yeah, I know), mums bija pārrunas ar direktori vai skolotājām, ja mums bija viduvējas atzīmes, par nesekmību nemaz nerunājot. Lai arī es salīdzinoši labi mācījos, mamma uz katru sešinieku bakstīja liecībā un teica: “A kas tas tāds?!” Un, bļeģ, ko viņa mazākajai? Faken nenočeko atzīmes devītajā klasē. Lamā mazāko par pārāk skaļu vai ilgu mācīšanos vakarā. Man gribas māti piekaut. Protams, ka arī mazākās atbildība te ir - viņa jau varēja mācīties un uzņemties atbildību. Bet es gribētu redzēt, kā to iespējams izdarīt, ja visi pieaugušie tavā tuvākajā lokā ir debīli, netic zinātnei, antivaxo, nodirš cilvēkus ar augstāko izglītību TĀPĒC, ka viņiem tāda ir (ko gan viņi iedomājas!), absolūti nepalīdz mācībās un visu laiku kliedz. Gribas raudāt, bet gribas arī dauzīt. Par sevi es piedevu jau sen, bet par mazāko… Man tiešām gribas kliegt.

Gribēju rakstīt vēl miljons lietas, par ko dusmojos, bet sāku raudāt un ir sagurums. Man tiešām nepietika spēka glābt mazāko pēc jau mazās māsas (un sevis) glābšanas.

Un tie cilvēki, kas dirš, ka bez vidusskolas jau čiliņā vienkārši var taisīt biznesu, es arī viņiem gribētu pašķaidīt sejas.