vispār es gribēju pateikt kaut ko, kas mani samulsina. ik pa brīdim samulsina, jau no vasaras. un jau no vasaras es to gribēju teikt. varbūt arī no rudens - es neatceros.
sakarā ar to, ka guļu blakus palodzei, nē - paralēli palodzei, mana palodze ir tukša no svecēm, vāzēm un visādiem savādāk "pēkšņi var traumēt " priekšmetiem brīva. parasti jau es ziemās te neguļu, jo ļoti velk no tiem logiem. bet tas galvenais ir tāds, ka nekas uz tās palodzes nevar parādīties un nevar pazust (īstenībā nekas nevar pazust, jo tur nekad nekā nav bijis, kamēr es blakus guļu). Uz palodzes oktobra vidū parādijās manas vecmammas rakstīta apsveikuma kartiņa, kuru es palasu dienās, kad pamostoties liekas, ka nu "ir galīgi garām". tagad gan ne, jo visu palodzi esmu aizbāzusi ar mīkstu pledu.
(trakoti pūš)
bet tagad pie tā galvenā. no neatminama laika uz palodzes ir parādijusies melnbalta kartiņa, nē, drīzāk fotogrāgfija no laikiem, kad nebija lodīšu pildspalvu, kartiņas otra puse ir nosūbējusi un apdzeltējusi. kartiņas otrā pusē kājām gaisā rakstīts - Aldoņa Legzdiņa māja. "Miernami"

Un nams, kurš apspīdēts ar savādi blāvu rīta gaismu ir pilns un miera ieskauts, ar vīru, kurš stāv šī nama priekšā, ar muguru pret mani, lūkodamies uz lielo miera namu.

Kartiņa man patīk. Un man patīk, ka tā atrodas uz manas palodzes, bet es nekādi nevaru saprast kā viņa te ir nokļuvusi. jo es tomēr zinu, kas guļ manā gultā. un jau tad, kad nesen tā kartiņa bija tur parādijusies, pat Viņš nezināja - kā. vienīgi teica - "skaists nosaukums mājām"

jā. un kartiņa arī skaista.