ir pavisam savādi atbraukt mājās, kad suns ir noilgojies tik ļoti, ka neatkāpjas ne soli un luncina asti un ik pa brīdim piebaksta, it kā parbaudot, ka es tomēr esmu.
ir savādi atbraukt mājās, un uztaisīt savu kafiju, kad visu nedēļu tā ir dzerta citur.

ir lietas, ko gribētos mainīt, taču tās tomēr nemainās, un mani atkal sagaida tā pat kā suņa kustīgā aste.
bet savādāk jau nevar. ja mērcē nebūs neviena sīpola, tom nevarēs saukt par mērci(dzīvi).

un ja 31.jūlijā es nesaņemšu no LU sms, ka esmu tikusi (kaut kur) es.. es.. jā. ko gan tad es darīšu?

šonakt es atkal gulēšu savā gultā.
te ir mana kārtība un nekārtība.

te ir mana smarža.
mājas.