Visapkārt ir milzīgs tukšums...Un ir ļoti, ļoti grūti... Sēžu, smaidu, raudu, nevaru ieiet vannaa, kura jau 2 stundu stāv ar salaistu ūdeni...Kas ar mani notiek??? Vai tā izpaužas sevis meklēšana??? Vai tā vienkārši dzīvošana ar pilnu atdevi un sirdi??? Ak dieninj, ja sevi tik ļoti labi zini, reizēm ir bail no sevis, jo zini, ko vari izdarīt, un zini arī to, ko nekad nedarīsi...Reizēm jūtos kā narkomāns, kas tik ļoti ir atkarīgs no laimes, ka neproti dzīvot savādāk.. Un arī negribi, jo zini, ka labāk vairs nevar būt... Un raudi...Par to, ka dzīve ir tik skaista... tik grūta..Tik ļoti tava, ka vairāk nav iespējams...