Šķendēšanās Paģirainā Rītā

Es gribēju tā cēli ar pompu kā promenādē iziet pastaigā ar savu mazo asinssuni pa reģionālo mežu, jo tas sīkais dauzonis bija dabūjis savu pēdējo poti pret visām tām suņu sērgām un vainām un jau taisījās ārā vedams, bet rezultātā es tiku vilkta pa sērsnu un sasalušiem ledus klučiem, sniega vāliem un dubļu lāmām, neveiksmīgi censdamās kontrolēt situāciju ar vāri izdvestām komandām un uzklausīdama garāmgājēju piezīmes, ka, redz, ak, cik skaists sunītis, bet var jau redzēt, ka nav mācīts. Un savus baltos zābaciņus apdauzīju! ! !  Un aizdusu noķēru uz kādām 2 stundām. Grrrrrr. Pie velna to Bāskervilu nezvēru, nāksies viņam samierināties ar pārsimts kvadrātmetriem šepat dārzā.

Škebīga sajūta ir tajā mirklī, kad nākas smagi nopūšoties pēc apjūsmošanas atlikt atpakaļ veikala plauktā kādu mantu, tupeli, disku, grāmatu, drānas gabalu vai sazin vēl kādu kārdinošu nieku, jo, raug, makā ieperinājies baigais iztukšītis. Bet, ak, man taču pat maka nav! Viss. Šodien vairs neblandīšos pa iepirkšanās centriem, grāmatnīcām un modes veikaliem, bet sēdēšu mājās un krāšu naudiņu. Vai pārstāšu būt atkarīga no kāda un beidzot atradīšu sev darbu, pie velna. Mazāk runu, vairāk rīcības.