ziema nāk, es eju prom
es vēlētos gribēt dzert; tad rītos celties, rausties kājās, nostāties un padomāt - vai tiešām mani neviļ apkārtne. vieglo reiboni nedaudz ieplest atkal līdz reiboņa apmēram un teikt "rau saule spīd - ziema nāk un es eju prom"

tad staigāt, iet ārā, redzēt tos cilvēkus sev apkārt un atskārst - tomēr ir tādi kuri paceļas virs vidējā; ziniet, cilvēki nav vienādi, ir daži tādi, kuri ir krietni pārāki, taču izejiet ārā un redziet cik sīksīki tie nieciņi un domas to ir, klausieties ko runā - tas sniegs atbildi kādas to kustoņu domas. un man tas patīk: man patīk nieki, tas uzjautrina un atslābina, liek noprast, ka galu galā katrs jau dzīvojas kā sanāk un tie taču tikai cilvēki, mirstoši un tārpi tad grauzīs to miesas un tiekot līdz tam kodolam kam piedēvējot mūsu iekšieni neatradīs ne nieka. tārpi, ne paradīze ir tas kas priekšā - un garīgā izaugsme? tiešām kāds iedomājas, ka sēžot kādā pozā tā viņu piemeklēs? un vēl ir kas tāds kas mani pārsteidz - ir daži tādi kuri saka - man sevi jāiepazīst. ko tas nozīmē? ka tevi veidojot tu esi izveidots un tad meklē kādu instrukciju kā dzīvot, kā sevi vadīt? sūds ar to visu, redziet, domāju ka veidojam paši sevi, ne taustamies, un atbildība pašiem jāuzņemas, ne jāplāta rokas un jāsaka "es tur neko nevaru padarīt, es tāds vienkārši esmu"
----
žēl, bet nekas nav mainījies, cerēju, ka tie dzērieni izdzertie ko mainīs, bet nē; esmu tikai pagriezies; naids mani apstājošais mani pametis, tam ejot prom vēl māju "atā, bija jauki ar tevi vāļāties"