Kad pamodos, diena jau sen bija sākusies. Pelēks, plašs dienas tuksnesis. Es nekad nepaspēju tajā iekāpt. Laiks ir izmiris kā aizsalis ezers ziemā. Tu vari tikai pieklauvēt pie ledus un noklausīties, kā tava kulaka uzsistā skaņa atbalsojoties iegrimst nebūtībā. Neviens neatsaucas.
Normāli guļu tikai katru otro nakti. Ar vai bez maģiskajām ripiņām.
Pieķēru sevi fantazējam par aziātiskas izcelsmes spermas donoru. Varbūt ieeju jaunā laikmetā. Vairs nekādu fantāziju par ideālajām grāmatām vai ideālajiem mīļākajiem. Tagad es fantazēju par bērnu, kurš būtu kaut kas pilnībā cits nekā es. Bez maniem vaibstiem, bez manām nosliecēm.