Man patīk, ka mans darbiem apkrautais galds paliek tukšaks, vēl nedaudz tukšāks, līdz paliek tikai pāris mapes un milzumgarš saraksts, kurā gandrīz visas darāmo darbu pozīcijas ir izsvītrotas. Vēl pāris tikšanos rīt, nedaudz piespiešanās, un mani gaida rītvakara vakariņas, līdzņemamās lietas un tad – nedaudz patīkamu raižu nedēļas garumā (kam piezvanīt, kurā kafejnīcā papļāpāt ar draugiem, zemenes un saule un tā).
Bet līdz tām vakariņām vēl ir kādas hmmmm 30 stresa pilnas stundas.
Vakarnakt mācījos līdz 1am, tad pamodos 5am, jo ārā bija pamatīga vētra. Esmu tā noņēmusies, ka man jau sāk palikt vienalga, vai es viņu nokārtošu.