Saknes
Lielās jubilejas un svētki, kad apkārt gandrīz visi radiņi, jo man viņu pavisam maz. Mēs maza, jauna saime. Vienmēr tādos pasākumos likās mazliet neērti, nezinu, neinteresēja vai likās dīvaini, visi tik emocionāli. Bet šoreiz citādi - pirms kāda laika aizķērās doma par stāstiem. Man nekad nav tā bijis.

Šoreiz es klausījos, un liekas arī sapratu kaut ko nedaudz vairāk.
Vectēvs daudz stāstīja un pateicās visiem un par viņu arī lija daudzumdaudz labu vārdu. Labsirdīgs. Darba cilvēks un nešķiro pārējos. Aizskries un palīdzēs.
Darba mīlestība no paaudzes paaudzē. To var ielikt šūpulī un vēl apmīļot labo sirsniņu.

Doma par to, ka vajadzēja agrāk nākt uz pilsētu dzīvot, jo laukos darbi jau sen bija par grūtu. Bet man tieši liekas, ka sanāca tā, kā vajadzēja, kad visas lietas sakrita vienā vietā un iznāca aizbraukt.

Lielās ilgas pēc plašumiem, brīvības un senču mājām. Bet bez nožēlas. Milzīgas ilgas.

*Bet ziniet, ko es nekad nevarētu aizmirst? Svaigi artas zemes smaržu! Cik hektāru! Tā ir īsta zemes smarža!*

Šis viss ir palicis tur. Tur, kur bērnības zemeņu lielie lauki, nebeidzamās upeņu stundas un labības lauki. Tur viss arī paliks un atmiņas ir dzīvas. Tik dzīvas!